Kad man jautā, kura ir mana mīļākā valsts, nevilcinoties vienmēr atbildu - Itālija. Šī ir valsts, kur vienmēr gribas atgriezties. Tā mani piesaista ar savu šarmu, šaurajām, mīlīgajām ieliņām, arhitektūru, dabas skaistumu un viesmīlīgajiem cilvēkiem. Šo visu nu jau trešo reizi varēju novērtēt aprīļa sākumā, kad Lieldienu svinēšanu tepat, Latvijā, nomainīju uz Dienviditālijas apceļošanu. Konkrētāk, devos uz Neapoli, Sorento, Amalfi un Kapri salu. 
 

Doties tieši šajā ceļojumā, ko iegādājāmies no tūroperatora “Impro”, vēlējos vairākus gadus. Tajā jau bija paredzēts doties 2020. gada aprīlī, un kurš gan toreiz varēja zināt, ka Covid-19 pandēmija visus plānus izjauks. Ar smagu sirdi no ceļojuma bija jāatsakās, cerot, ka kaut kad situācija uzlabosies un varēsim atkal ceļot. Nu pēc trim gadiem atkal “nomedīju” šo pašu ceļojumu ar līdzīgu programmu un, lieki nevilcinoties, to rezervējām. 
 

Ceļojuma programma mani ļoti uzrunāja, īpaši tāpēc, ka Itālijas dienvidos nekad nebija būts, bet daudz redzēts un dzirdēts par turienes skaistumu. Nu arī pašai beidzot bija iespēja to visu pieredzēt un saglabāt to kā siltas atmiņas drēgnām dienām. 

1.diena. Atgriešanās zemē, kas “pievelk”

Piedzīvojums sākās 5. aprīlī, kad visa “Impro” ceļotāju grupa no rīta puses pulcējāmies Rīgas lidostā. Blakus mums pulcējās vēl kāda ceļotāju grupa, arī no “Impro”. Viņi, patīkami satraukti, gaidīja savu divas nedēļas ilgo ceļojumu uz Japānu. Ak, Japāna! Arī uz šo eksotisko valsti gribētos aizbraukt, bet ne šoreiz. Mūsu ceļš brīnišķīgās gides Montas Skadiņas vadībā veda uz skaisto Itāliju, kas atrodas 3h lidojuma attālumā no Rīgas. Lidojām ar “airBaltic” lidmašīnu, lidojums bija labs, bez lielām gaisa bedrēm, un pēc nepilnām 3h jau mūs sveicināja Roma. 
 

Mūsu pirmās dienas galamērķis bija Itālijas dienvidos esošā Sorento pussala, kas atrodas Kampānijas reģionā. Viss ceļojums principā aizritēja šajā reģionā. Pie lidostas mūs sagaidīja “Impro” autobuss, ar ko aptuveni 3h mērojām ceļu līdz 3* viesnīcai, kurā paliksim nākamās piecas naktis. Īpaši vakaros skats uz Sorento ir elpu aizraujošs, kad pussala uzmirdz lampiņu gaismās. Piestājām uz mazu pauzīti, lai ikviens varētu notvert šīs pussalas ainas, un devāmies uz viesnīcu. 

2. diena. Citronu zeme

Ceļojums tā pa īstam sākās otrajā dienā, kad devāmies uz Amalfi piekrasti. Rīts bija saulains. Jāsaka, ka Itālijas saule ir krietni karstāka par Latvijas. Lai arī visas ceļojuma dienas temperatūra pieturējās 12 - 15 grādu robežās, saule to labi kompensēja, un dažkārt bija pat karsti.

Amalfi piekraste atrodas Sorento pussalas dienvidos. To īpaši pievilcīgu padara stāvās, ar bugenvilijām un akācijām noaugušās nogāzes, šaurās ieliņas, kā arī  klinšu malas rotājošās pilsētiņas un citronu koki, kuri ir ļoti izplatīti Itālijas dienvidos. Mēs apmeklējām Amalfi piekrastes pilsētiņas Ravello un Amalfi. Uz turieni devāmies ar kuģīti. Lai gan uz kuģa bija ļoti vējains, skaistie skati, kuros neiztrūkstošas bija klintis un tīrkīzzilais ūdens, to kompensēja. 

Pēc apmēram 40 minūšu gara brauciena bijām nonākuši Amalfi. Tā ir ļoti skaista piekrastes pilsētiņa, kuras “firmas zīme” ir citroni. Tos te audzē ļoti plaši un ražu iegūst no februāra līdz oktobrim. No citroniem gatavo un rotā visu ko. Viens no slavenākajiem šejienas produktiem, ko zina daudzi arī ārpus Itālijas, ir citronu liķieris jeb limončello. Taču kā jauku suvenīru te var iegādāties arī citronu ziepes, saldumus, ar citronu zīmējumiem rotātas sadzīves lietas utt. Tāpat šajā pilsētiņā mani ļoti fascinēja šaurās ieliņas un arhitektūra, kur atsevišķi elementi raksturīgi tikai Dienviditālijai. Amalfi apskatei mums tika iedotas vairākas stundas laika, ar ko arī pietika. Pēc tam devāmies uz Ravello esošo Rufalo villu, kur varēja iepazīties ar floras daudzveidību, kas aprīlī ir īpaši krāšņa, kā arī pavērot skaistus skatus uz Amalfi piekrasti, ko apskalo Tirēnu jūra. 
 

3.diena. No senpilsētas līdz mūsdienu metropolei

Trešā diena bija ļoti bagāta kontrastiem. Dienas pirmajā pusē devāmies uz Pompejiem. Tā ir no Vezuva vulkāna pelniem atrakta seno romiešu pilsēta. Tur gides pavadībā uzzinājām par 1.gadsimta sadzīvi, tradīcijām un redzējām, kas palicis pāri no šīs reiz tik varenās pilsētas. 

Otrajā dienas pusē devāmies uz vienu no Itālijas metropolēm Neapoli. Ja citviet Dienviditālijā aprīļa sākumā nevar novērot lielus tūristus pūļus, tad Neapole ir tieši tā pilsēta, kur turistu arī pavasarī ir pārpārēm. Neapolē izstaigājām gājēju ieliņas, kas jau bija izrotātas Lieldienu noskaņās. Tirdzniecība te rit pilnā sparā - galvenās gājēju ielu abās pusēs gozējas pazīstamu modes zīmolu veikaliņi un tieši pie tiem viltotus “Dior”, “Guess” un daudzu citu zīmolu aksesuārus cenšas pārdot vietējie ielu tirgotāji, kuri acīmredzot dara nelegālu biznesu, jo līdz ar policijas parādīšanos pazūd kā nebijuši. Neapole ir skaista, tomēr šoreiz pilsētu izbaudīt diezgan patraucēja tūristu masas. Dažbrīd pilnīgi šķita, ka nav pat adatai, kur nokrist - tik daudz cilvēku tur bija. Un kā nu ne, Lieldienu brīvdienas taču!
 

Lai glābtos no tūristu pūļiem, devāmies uz slaveno Umberto I galeriju, kas izskatā ziņā ļoti līdzinās Milānas Vittorio Emanuele II galerijai, kur arī sanācis pabūt. Arī šajā atrodami eleganti modes zīmolu veikaliņi, kur pakārdināt acis. Kontrastam galerijā izvietojušies arī suvenīru veikaliņi, kur pa ļoti lētām naudiņām iegādāties kādu piemiņas lietiņu no šīs pilsētas. Gardēžiem šajā galerijā pieejamas dažādas ēstuves - sākot no smalkiem restorāniem līdz parastajam “McDonalds”. Paēst izvēlējamies vietējā kafejnīcā, kur varēja nobaudīt īstās Neapoles picas, kas ir gan garšīgas, gan salīdzinoši lētas. 30 cm pica maksāja ap 10 eiro. 
 

4.diena. Mocarella un slapjākā pastaiga daudzu gadu laikā

Ja ceļojuma trešajā dienā apmeklējām senās romiešu pilsētas Pompeju drupas, tad ceturtajā dienā laiks grieķiem. Jā, citu tautu ietekme Dienviditālijā ir ļoti vērojama. Devāmies uz nozīmīgāko seno grieķu apmešanās vietu visā Tirēnu jūras piekrastē Paestum. Grieķu arhitektūras iezīmes šeit varēja redzēt pilnā krāšņumā, ko apliecina trīs labi saglabājušies tempļi. Mājiniekiem varam stāstīt, ka pa ceļam iebraucām arī Grieķijā, jo patiešām tā arī izskatās. 

Pēc tam mūsu ceļš veda uz lauku saimniecību, kur ražo izslavēto Mocarella sieru, kas tiek gatavots no svaiga bifeļmātes piena (Mozzarella di bufala) . Mums bija iespēja nedaudz ieskatīties siera ražošanas procesā, kā arī ielūkoties bifeļmāšu ikdienā. Interesanti, ka slaukšanas process ir diezgan automatizēts un cilvēka iesaiste tajā ir minimāla. Bifeļmātes pašas iet uz slaukšanu, tālāk darbs jau iekārtām. Tāpat bifeļmātēm ir iespēja saņemt regulāras ķermeņa masāžas, ko arī paveic iekārtas. Kad bijām izstaigājuši Mozarella siera ražotni, varējām arī nodegustēt pašu sieru, kam ir visai krēmīga struktūra. 

Braucot prom, pie apvāršņa jau sāka parādīties draudīgi lietus mākoņi. Sliktā ziņa bija tā, ka tie virzījās uz dienvidiem - tieši tur, kur plānota nākamā apstāšanās vieta - Kastellabates pilsētiņa. Vēl turpceļā domājām, vai turp doties un varbūt labāk braukt uz viesnīcu. Ceļojumā ir jāapskata, cik daudz vien iespējams, tāpēc, apbruņojušies ar lietussargiem un lietusmēteļiem, tomēr nolēmām doties pastaigā pa Kastellabati. Nepagāja ne ilgs laiks, un negaiss bija gandrīz virs mums - ar visu pērkonu, zibeni un stiprām lietavām. Lija ne pa jokam. Manuprāt, tajā visā bija kāda burvība un katrā ziņā šī pastaiga man patika. Pašu pilsētiņu daudz nesanāca apskatīt miglas un lietus dēļ, bet ticu, ka skaidrā laikā Kastellabatē var saskatīt vēl vienu Itālijas pērlīti. 
 

5. diena. Elpu aizraujošā Kapri sala

Ceļojuma piektā diena tika veltīta Kapri salai. Uz turieni devāmies no Sorento ar kuģi, kas ir kāds apmēram 30 minūšu brauciens. Kuģis bija diezgan pilns - uz Kapri salu dodas ne tikai tūristi, bet arī vietējie savās ikdienas gaitās. Cik sapratu, kuģu satiksme šeit ir diezgan regulāra. 
 

Ierodoties Kapri salā, bija iespēja ar kuģīti tai apbraukt apkārt, ko arī darījām, un tas bija lieliski. Mūs atkal lutināja elpu aizraujošie skati, klinšu veidojumi, kam braucām cauri, grotas, kurās iebraucām iekšā. Spēj tik bildēt un filmēt. 

Kapri sala sastāv no divām pilsētiņām - Anakapri, kas atrodas salas lejasdaļā un Kapri, kas attiecīgi izvietojusies augšdaļā. Šīs abas pilsētiņas atšķiras vairākos veidos. Piemēram, Anakapri dzīvo lielākoties vienkārši cilvēki, kuri neieņem augstus amatus. Tāpēc arī cenas šeit ir zemākas. Savukārt Kapri par mājām sev izvēlas turīgāki cilvēki, līdz ar to arī cenas šeit ir augstākas. Mums bija iespēja pabūt gan Kapri, gan Anakapri, līdz ar to arī šīs atšķirības nepaslīdēja garām. Jāsaka, ka arī Kapri ēdiena ziņā nelika vilties. Nobaudījām savu nu jau kārtējo picu un tradicionālo citrona kūku. Arī šeit citroni ir lielā cieņā, tos te audzē un pārdod gan svaigus, gan pievienotus, piemēram, kosmētikai. 
 

Vēl viens foršs piedzīvojums Kapri bija brauciens ar funikulieri jeb trosu dzelzceļu uz salas augstāko punktu Monte Solaro, kas atrodas teju 600 metru augstumā v.j.l. Brauciens bija skaists un deva iespēju no vērot lejā paliekošo Kapri salu. Augšā laiks bija diezgan vējains, taču tas netraucēja pabaudīt skaistos skatus uz lejā esošā Neapoles līča panorāmu. 

6. diena. Aktīva vulkāna pašā virsotnē

Sestās dienas rītā sakrāvajām somas un pametām mūsu Sorento viesnīcu, kur pavadījām piecas naktis. Tālāk mūsu ceļš veda uz, manuprāt, šī ceļojuma interesantāko galamērķi - Vezuvu. Tas ir vienīgais aktīvais vulkāns kontinentālajā Eiropā, tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka tieši mūsu apmeklējuma laikā tas izdomās sagaidīt ar karstas lavas kalniem. Tā gan ir niecīga iespēja, jo, ja vulkāns gatavojas “atdzīvoties”, par to jau labu laiku iepriekš liecina vibrācijas zemē, un seismologi par to brīdina. Interesanti, ka pēdējo reizi Vezuvs izvirda 1944. gadā, kas salīdzinoši nav nemaz tik sen. Par to arī liecina vulkāna apkārtnē esošā zeme, kas apklāta ar lavas kārtu. Tā ir sacietējusi un no attāluma atgādina parastus akmeņus, ko var paņemt līdzi kā suvenīru. 
 

Līdz Vezuvam mūs atveda vietējie autobusi. Ceļi te ir serpentīnveida - tik ļoti šauri un līkumaini, ka diviem transportlīdzekļiem ir ļoti grūti  apmainīties. Tāpēc mūsu autobuss pretimbraucošajiem signalizēja, šādā veidā dodot ziņu, ka mēs tuvojamies. Savukārt pretimbraucošajiem šajā situācijā vajag apstāties un palaist autobusu. Var tikai apbrīnot šoferu spēju un nervu sistēmu regulāri braukāt pa šāda veida ceļiem. Autobuss mūs pieveda pie ieejas, un tālāk ceļš līdz Vezuva krāterim bija jāmēro kājām. Ceļš nebija garš - kādi 1,5 km turp, taču vējš bija pamatīgs. Jo augstāk kāpām, jo vairāk pūta. Stiprā vēja pavadībā nonācām līdz krāterim. Tajā varēja redzēt nelielus dūmus, kas nepārprotami liecināja - Vezuvā pukst dzīvība. 

Kopumā šis piedzīvojums man ļoti patika. Atradāmies ap 1200 m v.j.l., līdz ar to varējām arī baudīt skaistos skatus uz Neapoli, kas atrodas turpat, vulkāna pakājē. Ja gribas vēl kādu piemiņas lietiņu, Vezuva apkārtnē netrūkst arī suvenīru tirgotāju, pie kuriem var iegādāties dažādus nieciņus, kas veidoti no sacietējušās lavas. Es sev nopirku rokassprādzi ar minerāliem un lavu - tāda, kāda nav nevienam! Tāpat vietējā kafejnīciņā varēja sasildīties ar nelielu vīna glāzi. Tā kā augstums bija liels, nokāpjot lejā, spiediena maiņas dēļ vīna iedarbība bija jūtama. 

7.diena. Vēl ir, ko baudīt!

Ceļojuma priekšpēdējā diena mums bija salīdzinoši brīvāka. Bijām iekārtojušies viesnīcā, kas atrodas Gētas pilsētiņā, kas atrodas jau virzienā uz Romu. Šeit palikām pēdējās divas naktis. Gētas pilsēta ir maza, bet ļoti romantiska, atrodas pie Tirēnu jūras. Vasarā šeit droši vien būtu daudz tūristu, taču aprīļa sākumā ir ļoti maz cilvēku, ļaujot labāk apskatīt pilsētu. 

Dienas pirmajā pusē gan mums vēl bija ieplānots brauciens uz blakus esoši Sperlongas pilsētiņu. Tā arī ir ļoti romantiska, ar šaurām ieliņām, ļoti daudz kāpnītēm, balti krāsotiem namiem, un tai pie kājām tirkīzzila jūra. Jāsaka, ka Sperlongā ir ļoti viegli apmaldīties tieši tāpēc, ka tur ir nebeidzami daudz kāpnītes, kuras ved visur. Bez “Google Maps” palīdzības nu nekādi. Mazliet vairāk kā divas stundas atvēlētā laika šeit pazuda kā nebijušas, apbrīnojot šīs piekrastes pilsētiņas šarmu un tik itālisko skatu. 
 

Atlikusī dienas daļa mums bija brīva, ko varējām izmantot, apskatot Gētas pilsētu vai vienkārši atpūšoties. Mēs šo laiku izmantojām, pastaigājot pa vecpilsētu, gar piekrasti un aizstaigājot līdz lielveikalam, lai nedaudz pasvinētu pēdējo ceļojuma vakaru un aizvestu kādu kārumu uz mājām. 

Pēdējais vakars bija tiešām skaists. Daļai viesnīcas istabiņām bija balkoni ar skatu uz dārzu, parku un netālu esošo Tirēnu jūru. Tā arī ar itāļu delikatesēm un vīna glāzi sieru tur sēdējām un baudījām skatu un mirkli. Vēlāk arī aizgājām līdz jūrai. Lai peldētos, gan vēl bija pārāk vēss, bet pabradāt gan bija tīri jauki. 
 

8. diena. Uz mājām vēl negribas

Gluži kā pirmā diena, arī pēdējā, 12. aprīlis, tika aizvadīta autobusā, nu jau dodoties uz Romas lidostu. Laiks kā gandrīz visas šīs ceļojuma dienas lutināja, un Itālija pavadīja ar siltiem saules stariem, putnu čivināšanu un pavasara ziedoni. 

Kā izrādījās, mūsu lidojums tika pārcelts 1,5h vēlāk. Līdz ar to nācās lidostā uzturēties kādas 4 stundas. Šo laiku izmantojām, lai iepirktu vēl pēdējos suvenīrus, paēstu vai vienkārši pārdomātu ceļojumā redzēto un piedzīvoto. Man personīgi astoņas dienas Itālijā laikam bija par maz. Kā jau rakstīju sākumā, man šajā valstī vienmēr gribas atgriezties un braukt projām nepavisam negribas. Iespējams, ja kādu pusgadu padzīvotu te, varbūt būtu gana. Par vienu gan esmu pilnīgi droša - Itālijā es noteikti atgriezīšos, jo ir taču tik daudz, ko vēl apskatīt. Kas zina, varbūt nākamais ceļojums vedīs uz Sardīniju vai Sicīliju? Tikmēr gan jābauda Latvijas vasara, jo pie mums taču arī ir skaisti!